Guntra.
Marianna,
Ginters,
ŠODIEN PĒRK TORTI:

E-pasts:

Parole:

sdsdsdsd

PROZA
„Ir arī augstāki kalni...”
Pievienots: 20 Nov 2008 || Pievienoja: Aivars || Komentāri: 0 || Bookmark and Share
III daļa – Midži
IV daļa – Dublina
III daļa – Midži

To ir daudz, ļoti daudz! Tiklīdz atveram auto durvis, tas acumirklī piepildās ar šiem mazajiem kukaiņiem, kuri neliekas mierā, bet lien acīs, ausīs un mutē. Tie ir MIDŽI! Un diez vai tos ir pievilinājis aromāts no zem auto, kur pa nakti esmu atstājis to, ko tagad atkal jāvelk kājās. Midži ir vietējie, aborigēni, un mums ar tiem jāsadzīvo vēl pusi dienas. Mums vēl priekšā maziņš rogainings uz 6 stundām. Izkustamies apbrīnojami viegli. Nolemjam iziet vienu aplīti, nekur vairs nekāpelējot. Izejam atkal uz šosejas, šoreiz pagriežamies pretēji vakardienai. Pretī nāk, acīmredzami, superseniors, kūpinādams pīpīti, un optimistiski nosaka, ka nu jau pietiks.
Pirmais KP no rīta, turpat netālu, zem tilta. Tālāk ejam jau pa zemesceļu. Skatos kartē, jātiek pāri papalatam grāvim, bet nekādu šķērsojumu kartē nemana. Taču, kad tiekam pie grāvja, izrādās, ka ceļš iet tam pāri, un pats grāvis izskrien pa ceļa apakšu caurtekā. Meža ceļa līkumā sasniedzam KP, tālāk lienam cauri mežiņam uz nākošo serpentīna loku. Taču šo loku sargā dzeloņdrātis. Metamies uz vienu, uz otru pusi, papildus parādās vēl arī nātres. Tomēr pāri tiekam pietiekami vienkārši. Esam atkal uz neliela, bet asfaltceļa, ir jau kārtīgs rīts un brokastlaiks, kas mums izpaužas kā kofeīna želejas iespiešana mutē. Kādu brīdi mēģinām konstatēt tās iedarbību - šķiet, ka darbojas. Jānogriežas uz pļavas ceļa, lai aizietu uz KP, tad jāatgriežas un jādodas pa to pašu asfaltiņu atpakaļ. Ejot garām pagriezienam uz kārtējo serpentīna loku, kurā mums nav plāns iegriezties, gribas izberzēt acis, jo – nevar būt! – bet no šī pagrieziena nesteidzīgi parādās ... superseniors ar pīpīti un savu kolēģi. Neticama šī situācija ir tāpēc, ka, ieskatoties kartē, grūti saprast, kā viņi pamanījušies nonākt tur, kur viņi ir, jo, šķiet, ka mums vajadzēja viņus kaut kā satikt. Pārmijam pāris vārdus ar teleportētajiem onkām par ceļu uz mūsu tikko paņemto KP un čāpojam tālāk pa savu serpentīna loku, kura galā ir KP un pagrieziens lejup uz citu serpentīna loku. Jānokāpj kādus 50-60 metrus zemāk pa „jaunaudzi”, kurai kādi 30-40 gadi no stādīšanas,. Atkal asfalts un ceļš atpakaļ uz nometni, aiz kuras vēl jāapmeklē pāris KP.
Izveidojam nelielu ierindu ceļa malā, krūmiņos. Apstāties nozīmē sagaidīt midžu mākoni, kas, šķiet, seko mums no paša auto. Kamēr kustamies, viss ir labi, bet apstāties - nozīmē sākt vicināt rokas sejas līmenī.
Aizejam garām nometnei. Kādā laukumiņā uz meža ceļa stāv autofurgoniņš – cilvēki izbraukuši zaļumos. Varbūt tie ir makšķernieki, kam būtu ko darīt turpat garām burbuļojošā strautā. Nelielā krustojumā izvietots KP. Ejam tālāk uz savu pēdējo KP. Un tad jau arī tas ir klāt, cauri mūža mežam plūstošā strauta līkumā. Varam doties atpakaļ uz finišu. Gatis, pēc paša vārdiem, veic nelielu akrobātiku, krūmiņos pieveicot „lāci” un vienlaicīgi atsitot midžu uzbrukumus. Kaut kur tur paliek arī jau vairs nevajadzīgā leģendu lapiņa.
Viss, finišs! Pirmajai reizei pietiek. Sēžam nometnes teltī, barojamies. Turpat blakus teltij tiek cepti burgeri uz nelielas krāsniņas. Dalībnieku nav daudz, visus var mierīgā garā paēdināt. Runājamies ar sacensību organizatoru, lepni stāstam, ka esam uzkāpuši 800m augstajā kalnā. Un tad arī dzirdam šo, par „Lido zemu” teicienu kļuvušo, frāzi: „Ir jau arī augstāki kalni.” Jā, tā varētu būt...
Apbalvošanas laikā kalni vēlreiz atgādina par sevi – pēkšņi, ceremonijas vidū, sāk gāzt pamatīgs lietus. Nu, vismaz midži pazūd.


IV daļa – Dublina

Sacensības galā, varam sākt stūrēt atpakaļ uz Dublinas pusi. Miegs vai nogurums apbrīnojamā kārtā neliek sevi manīt. Atpakaļceļu izvēlamies pa apvedceļu. To atjauno daudzās vietās, ir svētdienas pēcpusdiena, un vietām auto plūsma ir diezgan blīva. Vienreiz, mainot joslas, gandrīz paskrienu zem viena „zemu lidojošā”, kas notaurējas, aiziet garām un droši vien šo to par mani arī nosecina.
Nogriežam uz lidostas ceļu. Tagad jāseko norādēm, lai ietrāpītu uz autostāvvietu, no kuras uzsākām ceļu. Neietrāpu. Bet toties aizbraucam līdz vietai, kur stāv vairākas automašīnas, kurās sēž cilvēki. Pirmajā brīdī situācija nav saprotama, bet tad viss kļūst skaidrs, jo ceļa otrā pusē ir lidostas žogs, aiz kura skrejceļi un lidmašīnu nolaišanās un pacelšanās „dzīvajā” kino. Otrais riņķis ir veiksmīgs, un pēc dažām minūtēm var pagriezt aizdedzes atslēgu un kāpt ārā no auto. Īres darbinieks apiet riņķī, neviena jauna skramba nav, samaksāju un varam stumt savas somas uz lidostas pusi. Ideja ir vienkārša – atstāt somas ar „aromātisko” ekipējumu bagāžas glabātuvē un doties uz pilsētā rezervēto viesnīcu atpūtā. Izpētām, kāds autobuss iet mums nepieciešamajā virzienā, kāpjam iekšā un pēc pusstundas jau esam ārā no piebāztā busa, ejam iekšā sastatnēm apjoztajā hotelī. Istaba ir trijiem cilvēkiem, bet, šķiet, ka ir domāta smēķētājiem (neesmu to ņēmis vērā rezervējot) – tajā valda ne visai jauks aromāts. Skats pa logu – nekāds, jo sastatnes. Pēc dušas ieslīgstam uz pāris stundām bezsamaņā. Ir vakars, man izdodas komandu augšāmcelt, lai izietu kādu loku tuvākajā apkārtnē.
Viesnīcas restorānā tikko beidzies kaut kāds sporta pārraides kolektīvas skatīšanās pasākums. Mēs, uzvilkuši Īrijas rogaininga krekliņu ar drosmīgu ērgļa attēlu, ejam garām tikpat vienādi tērptiem, taču citādi krāsotiem līdzjutējiem. Viens pielec man klāt un aizdomīgi jautā, kas tie mums par krekliem. Saprotu, ka domāts jautājums, kādas komandas līdzjutēji esam? Saku, ka esam orientieristi, jo baidos, ka vārds „rogainings” cilvēkam varētu būt tikpat svešs, cik man pirms pāris gadiem. Ā, viņš saprot, pamācoši nosaka, lai nu mēs nenomaldoties, un vairāk mēs viņam neesam interesanti.
Apkārtne rādās diezgan vienmuļa – nelielas mājas, divstāvu busi, svētdienas pēcpusdienas miers, kuru pie pabiem pieskandina „Ārnotu” līdzjutēji. Izskatās, ka ārnoti, lai kas tas būtu par sporta veidu, (komandu, laikam) ir kaut kādi Īrijas modernā laikmeta elki. Televizorā viesnīcā redzam, ka sporta veidi šeit ir tādi neredzēti – ķeltu un īru futbols, un tamlīdzīgi.
Vienā krustojumā mēs saprotam, ka savās formās, kas neatbilst vispārpieņemtajām zili-baltajām, beigu beigās varam arī „norauties”. Tāpēc meklējam veikaliņu, šo to nopērkam vakariņu tiesai, un lienam atpakaļ „mājās”.
No rīta liela steiga nav. Artūrs nokāpj brokastīs, atnāk lepns, ka šo apkalpojuši veseli divi „veiteri”. Dodamies prom. Realizējam pastaigu pa Dublinas centru, ēšanu McDonaldā, un tā. Iespaidīga ir „Dublinas smaile”. Simtmetrīgs konuss, pie kura stāvot un raugoties augšā, šķiet, ka tas gāžas pāri. Var redzēt arī plakātus ar īru „zīmoliem” un zīmoliem - U2, Bailey, Guiness. Suvenīru veikals, kuru Artūrs mēģina mazliet demolēt, bet viņam, par laimi, tas neizdodas.
Autobuss, lidosta, īss stresa mirklis pie reģistrēšanās un bagāžas nodošanas par to, kur ir mans nazītis, jo negribas to atstāt miskastē pie drošības pārbaudes. Neliels stresa mirklis, kad no Artūra somas miskastē pārceļo enerģijas dzēriena pulvera paliekas. Norādes, ka jārēķinās vismaz ar 10 minūtēm, lai sasniegtu savu „geitu”.
Un viss reiz beidzas. Rīgas lidosta vairs nemaz neizskatās liela. Esam atriebušies Ryanair par turpceļā salieto somu, jo atpakaļceļā mūsu somas ir ģenerējušas ne vājākus aromātus.
Esmu pateicīgs rogainingam par to, ko esmu piedzīvojis šajā savas dzīves posmā. Mēdzu šo to pafilmēt, jo neesmu nekāds dižais sportists, un kameras līdznešana man nesagādā morālas problēmas par zaudētajām minūtēm. Taču vien jāpabrīnās, cik iespaidīgi atmiņā ierakstās katrs rogains. Katrs solis. Un izskatās, ka neizdzēšami.
Pievieno savu komentāru:
Vārds:
E-pasts:(nav obligāts)
Links:(nav obligāts)
Komentārs:
Smaidiņi:
smile wink wassat tongue laughing cool sad angry crying thumb