Guntra.
Marianna,
Ginters,
ŠODIEN PĒRK TORTI:

E-pasts:

Parole:

sdsdsdsd

PROZA
„Vai jums visi ir mājās?”
Pievienots: 25 Jul 2010 || Pievienoja: Aivars || Komentāri: 3 || Bookmark and Share
24.jūlija rīts. Cerīgi 20oC, smidzina lietutiņš. Kalnciema vidusskolā kārtējo reizi pulcējas domubiedru grupa, lai 10 stundu (daļa arī 5 stundu) ilgumā iemēģinātu „Aļņu” sarūpēto distanci ar 30 kontrolpunktiem apkārtnes mežos un purvos. Ziemassvētku kauju vietas...
Pēc stundas, kad jau līdz zināmajai vietai pārbristi pāris grāvji, meteoroloģiskās cerības sabrūk kā kāršu namiņš un meteoroloģiskās prognozes izrādās patiesas bijušas – iestājas pirts zemes virsū. Īpaši „jautri” ir purvos, kur vaivariņi aug teju līdz padusēm, kājas pa laikam iešļūk līdz potītēm slapjajā kūdrājā. Bet gabali pa purvu ejami tā pa pāris kilometriem no vietas. Purvā dzīve rit savu gaitu, kāds zalktis aizmūk no dīvainajiem gājējiem, lācenes – lielas un garšīgas – priecē gan skatu, gan garšas kārpiņas. Nav gan viegli ar resniem, piepampušiem pirkstiem, ātrumā pieliecoties, tādu noķert, bet atturēties nav iespējams. Mežmalās avenes gan ir krietni grūtāk noķert ar tiem pašiem strupajiem pirkstiem.
Vārdu sakot, ēnā virs 30oC, aizvējā meža malās un purvos termometrs nebija uzstādīts, bet ir vairāk, stipri vairāk. Un vējš jau arī nav... Tādējādi rogaininga temperatūru intervāls nu ir „ieregulēts” uz 50 grādiem. No -19oC toreiz Igaunijā Munameģī, līdz virs 30oC šoreiz Kalnciemā.
Plānojums mums atkal „izdevies” bez mērinstrumentiem un distances vērtēšanas. Jau drīz vien konstatējam, ka laiks iet ātrāk nekā domāts, taču nekādi uz to nenoreaģējam. Citi vēlāk stāsta, ka ātri vien pārplānojuši distanci. Mēs („Lido zemu” šoreiz senlaicīgā sastāvā: Aivars un Gatis) – kā spītīgi āži – gan jau vēlāk redzēs. Bet sākums un arī kopumā 5,5 stundu aktīvais rogainings iet labi, ja neskaitīt kādu tornīti, kas kartē ir par kādu puskilometru nost no tās vietas, kur tas ir dabā, un vienu KP, kas nav „ielicies” gluži aplīša vidu un tāpēc orientēšanās pedantiem nepaņemams. Cik tomēr sāpīgi aiziet no KP apvidus, to neatrodot. Bet ne jau mēs paši kādreiz bez vainas esam bijuši, pārliecinoši ieliekot punktus „garām”.
Karstumā soļojot, visu laiku domas atgriežas pie jautājuma: „Bet ja nu tomēr pārkarsīšu un širmis aizies ciet?” Pieredzes šajā jautājumā nav. Bet ir grāvji, kuros pa laikam jāiebrien līdz nabai, ir iespējas samērcēt cepurīti un uzlikt galvā, ir jaunais mīkstais, foršais OKZK krekliņš „Jukola 2010”, ir 3 litru „plauša”, kura notur ūdeni tieši līdz dzirdināšanas punktam – akai kādas laipnas saimnieces pagalmā. Ūdens ir tādā pat krāsā, kā mūsu mājās gatavotais „spēkūdens”, taču garšīgs un auksts. Un nākamie 3 litri (katram, protams) beidz iztvaikot caur mūsu porām jau pie finiša.
Uzpildoties no akas, klausāmies saimnieces stāstu par „Nikolaja ceļu”, par Ziemassvētku kaujām, par to, kāda ir apkārtnes vēsture. Viņa parāda mums arī to laiku karavīra žetonu, rokasgranātu. Ejot pa meža maģistrālajiem ceļiem, daudzās vietās ir norādes uz Latvijas armijas pulku dislokāciju vietām, piemiņas zīmes. Tolaik bijis arī mežonīgs aukstums – zem mīnus 30. Toties šobrīd...
Turpinām ceļu, mēģinot sakošļāt nelielu sviestmaizes šķēli, kura sausā veidā iesprūst mutē un bez ūdens lejā nav dabūjama. Vispār ir skaidrs, ka jāēd, taču tādā karstā laikā tas šķiet nereāli. 10 stundu laikā līdz kuņģim tiek tikai tā viena sviestmaizes riciņa un pusīte no marmelādes batoniņa. Nu, un, protams, 6 litri ūdens, kas ātri vien nonāk atpakaļ atmosfērā.
Kad tuvojamies savam pēdējam KP, ir skaidrs, ka mūs gaida „pārgājiens” mājās turpat 20km garumā. Un laikam jau „pa tukšo”, jo laiks papildināt punktu krājumu vairs nepaliek. Pie pēdējā KP laimīgā kārtā Gatis atceras, ka vienam KP leģenda bija „5m augstumā”. Paceļam acis un – jā – KP ir priedes virsotnē, kurai blakus stāvam un štukojam, kur gan tas KP varētu būt. Tāda ātra uzrāpšanās kokā tomēr ir visai enerģisks pasākums, un, kamēr ejam ārā uz ceļa, nekādi nevaru uzķert, kādā ritmā īsti jāelpo. Lai tiktu uz ceļa, Gatis mēģina vēl forsēt pēdējo grāvi šodien, taču tas ir pamatīgs. Tuvumā ir žogs, pie kura ir arī pāreja grāvim. Savukārt, žogs ieskauj kādus 10km2 teritoriju, un, cik var noprast, tas ir kaut kas līdzīgs briežu dārzam, lai gan turpat netālu redzam arī lamu. Un arī vesela ierinda ar suņu būdām un tādiem šķirnīgiem sunīšiem, kuru koris mūs draudzīgi pavada. Nu, ko, priekšā tiešām ir, kā vēlāk samērīts, 18km soļojums. Kamēr meža ēnā, tikmēr vēl viss ir kārtībā, bet priekšā karte rāda arī pamatīgas pļavas apkārt. Un diez vai būs liela ēna no zāles. Tomēr kāds augšā ir padomājis, un sāk savilkties mākoņi, kas dod cerību arī uz kādu dušu. Dušu tā arī nesagaidām, lai gan ducina un, iespējams, arī līst gan priekšā, gan aizmugurē. Toties dunduri aptrakuši pilnīgi un galīgi. Pie kam pamanās piekļūt visneiedomājamākās vietās, kur roka nesniedzas. Rodas doma, ka viņi laikam iziet speciālus kursus asinssūkšanas kvalitatīvas norises organizēšanā. Viens gan pieiet ļoti inovatīvi un kož man rādāmā pirksta galā. Nu, dumjš galīgi.
Pagriežamies finiša taisnē, noskatāmies uz tālumā pļavās redzamo KP vietu, un soļojam garām dzirdināšanas punktam, jo „plaušās” vēl klunkšķ pietiekams šķidruma daudzums. Turpat netālu bērnu pulciņš interesējas, kurp ejam. Uzzinot, ka uz skolu, atskan zīmīga, priekš mums arī filozofiski (de?)motivējoša frāze – „Vai jums visi ir mājās?” Līdz ar to mums ir iedots neliels temats tuvākajiem kilometriem, par ko parunāt. Katrā ziņā – joki un humors distancē vienmēr atsvaidzina, ja vien tas, sagadīšanās pēc, nav kaut kas ļoti personisks. Šis jautājums gan ir visai personisks, taču tas nav arī nekas jauns. Mazliet savādāka formulējumā katrs „ekstrēmists” to sev jau sen ir uzdevis. Un, kamēr atbilde nav rasta, tikmēr atkal un atkal ir kārtējā starta vietā un pēc noteikta kilometru skaita atkal nonāk pie atbildes meklēšanas šim jautājumam.
Tuvojamies finišam. Ir skaidrs, ka paspēsim. Ir skaidrs, ka širmis šoreiz palika savā vietā. Galu galā, vai tad pirtī iepriekš neesam bijuši. Noskatāmies vēl, cik jestri aizskrien uz finišu Guntis, kas šoreiz pārbauda savas personiskās spējas, kuras, šā vai tā, ir labākas par visu pārējo sacensību dalībnieku varēšanu. Paklausāmies varžu kori palielā dīķi.
Izrādās, ka esam kvalificēti kā 3.vietas ieguvēji. Atkal pateicoties Guntim, kas pēc Nolikuma ir ĀK. Iegūstam smuku medaļu ar „Aļņa” logotipu. Ir izturēts karstums, morāli nokaujošā 1:50000 karte, kurā virzīšanās uz priekšu ir tiiiiik lēēēņa. Katrā ziņā „Aļņa” klasika kārtējo reizi ir izbaudīta, ierakstīta „failos” un uz karstām pēdām (tiešā nozīmē) izlikta šajā sacerējumā.

Pāris BILDES
Un neliels VIDEO, kur cilvēkiem ar vājiem nerviem vēlams izslēgt skaņu ;)
Uldis , @ 25 Jul 2010, 14:46 teica:
Nu jau vairs nevaru izlemt, kura proza ir iedvesmojošāka - Mārtiņa vai tomēr Aivara thumb
IlzeL , @ 25 Jul 2010, 18:21 teica:
Es arī varu teikt tikai labus vārdus par jaunajiem krekliņiem - šādos laikapstākļos vienkārši ideāli. Mēs vēl dzesēšanās nolūkos izmantojām arī divas peldes. Pie tā KP kokā pagājām, kur ezeriņš nebija tik ļoti ar zālēm un ar visām drēbēm ielikāmies papeldēt. Jāatzīst, ka ūdens virskārta bija kā karstā vannā, tikai dziļāk bija mazliet vēsāks, bet tas tomēr svaigumu deva.
Un mēs arī lietu dabūjām, gan tikai dažas piles, nevis tik kāroto dušu. Mēs tad bijām pie 63, bet laikam gan tas bija kādu brītiņu pēc jums.
Žēl gan, ka video apraujas tieši visinteresantākajā vietā, kad Gatis, ūdens malā stāvēdams, saka, ka tālāk jāiet pa taisno laughing
Sandis , , @ 26 Jul 2010, 22:59 teica:
Šis raksts ir plaģiāts. Katr otrais teikums ir manas domas!!!!!!! :)
Pievieno savu komentāru:
Vārds:
E-pasts:(nav obligāts)
Links:(nav obligāts)
Komentārs:
Smaidiņi:
smile wink wassat tongue laughing cool sad angry crying thumb