ZIEMEĻKURZEME OK : Proza : Zemu lidojošo senioru nakts "Vācija-Čehija 2008"

Imalda.

Amilda,

Amalda,

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

PROZA

Zemu lidojošo senioru nakts "Vācija-Čehija 2008"

Pievienots: 15 Aug 2012 || Pievienoja: Aivars || Komentāri: 0 ||

Ritersgrūnā esam ļoti laicīgi, līdz startam astoņos vakarā ir vēl vairākas stundas, kuras pamatā pavadām "savā" sarkanajā BMW-1. Mēģinam pagulēt, lai nakts pastaiga būtu mundrāka. Pirms tam esam izlūkojuši starta vietu, piereģistrējušies, samaksājušies, apskatījuši vienīgo šīs apdzīvotās vietas ielu, nopirkuši kaut ko apēdamu vietējā veikaliņā, kur pārdevēja ierodas, kad ir apmeklētāji. Klusi, mierīgi, vāciski.

Sešos vakarā esam startā, lai pavērotu 6-stundnieku finišu un beidzot ieraudzītu karti, kas jau konkrēti parāda 10-metrīgo horizontāļu bildi, kas jebkurā brīdī brīvi vērojama dabā, pagriežot galvu riņķī. Jā, šerpāk, nekā nesenajā Īrijas rogainā, kur kalni lieli, bet lēzenāki. Tuvojas astoņi vakarā, saule jau signalizē lopiņiem, ka jādodas uz māju pusi, un tie skandina zvaniņus tai pretī brīdī, kad mēs dodamies distancē. Drošs paliek nedrošs, bet aizeju vēl uz mašīnu pēc pasēm - robežas vēl neviens nav atcēlis un tās mums jāšķērso vairākas reizes. Pie reizes bagāžniekā tiek aizmirsta videokamera. Jāraksta atmiņā.
Esam izplānojuši: 52-92-83-63-84-44-93-43 un tālāk daži atgriešanās varianti, atkarībā no situācijas.
Izejam cauri ciemam, esam mežā, bet uz asfaltēta celiņa, kas lēnām velk mūs augšā pirmajā grēdā. Pēc tam mazāks, vēl ciets akmeņains ceļš, un tad jau pirmais gandrīz bezceļa mēģinājums. Pa stigu, bet tā ir tikai dabā samanāma robeža. Pa taisno uzvelkam līdz nākamajam ceļam, kas iet 40m augstāk gar grēdu augšup. Kādu gabaliņu pa ceļu, bet tad ir jāiet augšā uz KP. Izcirtums, ne sliktāks, kā mājās, jaunaudze, ne sliktāka kā Īrijā. Kartē, protams, tādi sīkumi nav. Bet beidzot virsotnīte sasniegta, paejos pretī Aijai. Viņa laužas cauri jaunaudzei un kritalām. Iepīkstinām pirmos 5 punktus. Ejam lejā, kaut kas jau nāk pretī. Tiem jau noteikti identā ir iekšā kādi 3 punkti no startam tuvējā kalna. Aizlaužamies atpakaļ līdz ceļam. Tagad mierīgs pārgājiens līdz nākamajam KP, kas ir grēdas pašā augšā.
Galvenā "fīča" nākošajā nogrieznī - Vācijas-Čehijas robeža. Skaista pļaviņa, robežstabs. Un turpat netālu lēzenajā paugurā 9 punkti. Arī te kāda vīru komanda pieskrien - un prom viņi ir. Kāpjam lejā uz taciņu. Kādu laiku varēs atpūsties, jo jānokāpj lejā un tad atkal jātiek augšā. Pretī augšup aizskrien vēl viena komanda. Lejā glīts meža ieloks ar mājām. Ceļam pāri un ataugušā izcirtumā iekšā. Labi, ka ir taciņa, citādi būtu vakars. Bet, kad esam uzrāpušies 110m, vakars tiešām jau klāt. Ejot uz KP jāuzliek lukturītis, jo mežā jau var redzēt tikai vienu soli uz priekšu, karti vairs nē. Cilvēki nāk no KP, tāpēc aiziet līdz tam problēmas nav. Tikai zem kājām ir akmeņi, bedrītes, arī kritalas - jāuzmanās. Lukturi gan mums paņemti līdzi tādi, ka pat uz pagrabu pēc kartupeļiem iet būtu piedzīvojums. Kur nu vēl te... Nē, pa ceļu iet un kartē paskatīties pietiek. Bet uz KP prizmām atstarotāji nav. Un tas nozīmē, ka kontrolpunktam jāuzkāpj virsu, lai to ieraudzītu.
Taciņa, pļava, kas jau sāk mirkt nakts rasā, meža ceļš. Viss izskatās pareizi. Paugurs, no kura jāieiet uz 63KP. Paņemu azimutu un ejam iekšā patīrītā mežā. Apakša diezgan pretīga, visādi lauzti koki. Jāuziet augstākajā vietā. Šķiet, ka jau esam, bet KP nav. Šurpu-turpu riņķī - nav. Atpakaļ uz ceļu. Vēlreiz iekšā - NAV. Vēlreiz riņķī - NAV. Nu jau rajonā atrodas vēl vismaz 3 komandas. Neizskatās, ka būtu uzgājušas virsū. Ejam atkal atpakaļ uz ceļa. Pienāk vīru komanda, paņem azimutu, kaut ko norunā par attālumu. Mēs velkam līdzi. Kad viņi arī neizskatās paņēmuši, bet aiziet, nevar saprast, ko darīt. Atkal atpakaļ un vēlreiz iekšā. Jau kāja ir uzplēsta uz kaut kādu lauzni. Besis sāk iestāties ļoti konkrēts. Jāpamēģina no taciņas, kas iet uz dienvidiem no KP. Atkal esam, šķiet, augstākajā punktā - NAV. Ar smagu sirdi tomēr paklausu Aijas jau vismaz pusstundu ilgajam "ejam prom". Pretīga sajūta. Bieži tā negadās. Bet jāiet prom...
Tālāk jau atkal viss pēc kartes. Ceļš izved atklātā vietā. Bet īsi pirms tam uz ceļa stāv busiņš. Ejot garām, ieskatos pa logu. Pretī, manā lukturī raugās nu ļoti apaļas acis. Formastērps. Policija vai robežsargi. Bet, laikam, ir informēti par pasākumu, jo ārā nelec un virsū nešauj. Šķērsojam šoseju, turpinām pa lauku ceļu, tad atkal jānogriež pāri pļavai mežā. Ieejam mežā, pie kāda medību tornīša neliela pīppauze, pirms iet uz KP. Kaut ko apēdam. Arī šeit bezceļa pamats ir nepatīkams. Arī izcirtumi jauc kārtis. Atrast kanālu izdodas tikai ar otro iegājienu, kas pēc nesenā fiasko arī jau šķiet kā katastrofa. Tomēr viss kārtībā - šis ir. Izvēlamies mierīgu nakts pastaigu pa šoseju. Neliela migliņa, bet līt netaisās. Atkal lēzens kāpums, kas vainagojas ar skaistāko tās nakts skatu no 1043m augstuma uz lejā esošo pilsētiņu. Tā gan nav Ritersgrūna, bet kāda cita. Tālāk jau ejam lejā. Atkal kanāls, pa kura malu līdz pagriezienam. Un tad uz KP. Attālumi gan tādi lieli dabā. Bet tā ir pirmā reize ar 50-tūkstošnieci. Iezogas aizdomas, ka arī "pazaudētajā" KP attālumi varbūt pievīla.
Lejā uz ciemu. Pāris krustojumi, un pēc 200m apzinātas pastaigas ārā no kartes griežam iekšā ielā, kas dodas ārā no ciema. Vienā grāvī pie mājas "noparkots" autiņš. Interesanti. Ejam pāri laukam pa lauku ceļu, ieejam mežā. Redzu, ka Aijas lukturītis tikai skaitās, ka ir. Nomainām baterijas. Drīz būsim pie KP. Būs jāiet mežā. Pēc 9 punktiem. Pēdējais krustojums, ceļš sāk iet lejā un jāiet iekšā līdz 3 klintīm. Principā nepārprotams orientieris. Esam uzmanīgi, negribas nolidot lejā. Jā, klintis ir. Augšā nekā nav. Nokāpju lejā. Nav. Apložņāju visu apkārt. NAV! Eju atpakaļ. Vēlreiz iekšā - NAV. Riņķī apkārt - nekas līdzīgs nav manāms. Ārā uz ceļa, lejā līdz klintij ceļa otrā pusē. Jā, tāda tur ir. Azimutā atpakaļ uz klintīm. Jā, tādas tur ir. Bet KP nav. Ložņājot augšā lejā, laiks jau nestāv uz vietas. 9 punktus atstāt mežā oi-oi kā negribas. Bet lēnām paliek jau gaišs. Un arī tad KP neuzrodas. Nu jau galīgi nobeigtā garīgajā tomēr jāiet tālāk. Vēl jau dažus punktus var pagūt līdz rītam savākt. Jāiziet no meža, tepat ir 43 KP. Izejam. Ieiesim pēc KP, tad pasēdēsim nojumē, kas atgādina autobusu pieturu, lai gan nekādi autobusi te nevarētu staigāt. Ļoti izteiksmīgi izzīmēta atklāta vieta kartē, aiz kuras ir klintiņa ar KP. Aizaugusi gan jau tā atklātā vieta, bet viss ir savās vietās. Arī klintiņa. Tikai KP nav tur ne augšā ne apakšā, ne labajā, ne kreisajā pusē. Lejā dzelzceļš. Nu viss - mērs ir pilns. Ejam uz būdiņu, apēdam kaut ko. Lēmums - ejam pa taisno mājās. Pa taisno - ar nepieciešamajiem līkumiem, ap 20km. Bet KP mūs vairs neinteresē. Mani vēl tikai interesē ūdens, kas iet uz beigām. Būs jāietestē vietējie strautiņi.
Uzlienam visai stāvā piekalnē, kurā ir mājas, un celiņš līdz ar to ir asfaltēts. Var just, kā tas mēģina apaviem noraut zoli. Augšā tāds maziņš gandrīz zem zemes paslēpies strautiņš, bet ūdens ir aizsniedzams. Labs. Slāpēs nebūs jānobeidzas, zaudējuma rūgtumu varēs slīcināt. Pa taciņu lejā uz šoseju. Garām skaidri redzamajai vietai, kur jābūt KP, bet lai tas tur ir. Vai, varbūt, nav. Mums vienalga.
Tad gar upīti pa šoseju grēdas pakājē pa pavisam nelielu tracinošu slīpumu vairākus kilometrus tipu-tapu. Un tad jau jāgriež uz naktī jau iemīdītu ceļu. Jautrības labad uzrāpjamies pa stāvu nogāzīti, mazliet nogriežot līkumu. Rīta pusē - visai smags pasākums. Man nepatīk rītausma, sirds lēkā pa visu ķermeni. Par Aiju vispār nav runa - viņai arī bez rītausmas pulss pēc kāpieniem visiem pulsmetriem sit ārā drošinātājus. Tāda genētiskā konstrukcija, diemžēl. Esam vietā, kur naktī stāvēja busiņš, tātad netālu arī "pazaudētais" pirmais kontrolpunkts. Bet tobrīd nenāk ne prātā mēģināt to ieraudzīt dienas gaismā.
Izgriežam uz ceļa gar pļavu. Aizbrauc traktors. Pretī nāk optimistiskāka izskata, nekā mēs, rogaineri. Netālu ir vesela čupa ar KP. Nu, vismaz kartē tie ir sazīmēti. Nogriežamies, ejam gar robežu. Diezgan iespaidīgs kāpiens lejā no grēdas. Pat serpentīns parādās. Klintis. Vēl viens skaists strautiņš, kur iespēja padzerties.
Un tad strupceļš, kas reiz bijusi apsargāta robeža. Un esam jau Ritersgrūnā, atkal Vācijā. Pēdējais slīpums uz finišu. Pirmajā brīdī mēģinu orgiem teikt, ka man ir aizdomas par KP izvietojuma problēmām, bet tas ātri pāriet. Kāda jēga te raudāt vairs. Pašapkalpojamies ar uzkodām. Pacienājamies arī ar pikanto gulašzupu, ko izlej omulīga izskata onkuliņš.
Sēžam baseina malā, "laizām brūces". Arī tiešā nozīmē. Ceļgalā pušums. Piemiņa no pirmā "pazaudētā" KP. Tā piemiņa joprojām tur ir, arī tagad. Parunājamies ar Ilzi Lapiņu. Vairāki mūsējie cīnījās šajā rogainā. Protams, ar citu jaudu, nekā tūristi, kas noslēdz nedēļu ilgo Eiropas apceļošanu ar 2 nelieliem rogainiem desertam. Bet ir jau labi. Pirmā pilnā nakts kopā ir pievarēta. Esam iedzīvojušies dažās "bērnības traumās" attiecībā uz KP ņemšanu naktī. Nu, gan jau reiz pēc gadiem...
Uzbraucu auto kalnā no stāvvietas, jo, jā, kaut kāds gabals ir nostaigāts, un ir gan tulznas, gan sāpošas kājas. Pakojamies, ģērbjamies un sākas ceļš atakaļ uz "mājām" - uz viesnīcu Prāgas lidostā. Jau pa auto logu sveicinām finišējošo Raimondu Lapiņu - tik vien tās redzēšanās Vāczemē. "Ivars" ievelk mūs tāāādā serpentīnā lejup no Rūdas kalniem... Labi, ka ir svētdienas rīts un pusotru mašīnu platais bezgalīgi garais ceļš tukšs. Bet visam ir beigas, arī serpentīnam un arī ceļam uz Prāgu, kur mūs vēl viesnīcas menedžeris pārspēlē uz citu viesnīcu, kas nav remontā, bet ir ar 5* un burtiski lidmašīnas trapa galā. Smuki. Spogulī skatīties gan bail, jo ar piecdesmitgadnieku izskatu pēc pusotras negulētas diennakts var pamatīgi baidīt bērnus. Bet vēl jau priekšā nakts. Otrā rītā Prāgas lidosta pilna ar "kampiones" līdzjutējiem. Spāņi vinnējuši Eiro-2008. Neatceros, iepriekšējā vakarā noskatījos vai aizmigu...