Kā uzvarēt stafetes 3.etapu. Ilzes stāsts
Pievienots: 23 May 2013 || Pievienoja: Mārtiņš ||
Komentāri: 1 ||
OKZK.lv redkolēģija saņēmusi mūsu spēcīgākās Ilzes stāstu, par to, kā uzvarēt stafetes 3.etapu Rīgas čempionāta S120 sacīkstē.
Ņemot vērā, ka Mārtiņa komentārs par Daugavas kausiem man palīdzēja šajā stafetē, tad uzrakstīšu savus piedzīvojumus. Ja nu kādam noder.
Vispirms paldies meitenēm, kas labi noskrēja savus etapus! Un milzīgs paldies mūsu līdzjutējai Ievai! Tas bija neatsverami. Izbaudīju, ka varu atļauties mierīgi iesildīties pirms sava etapa un neiespringt par situāciju mežā, jo kad pieskriešu pie skatītāju punkta, man visu nepieciešamo informāciju izstāstīs.
Pirms starta ar Ildzi Straumi no Ausekļa 2 komandas skatījāmies uz finiša kalnu un spriedām, ka tajā kalnā skrienot gan negribētos cīnīties par vietu. Tātad viss jāizdara jau mežā.
Distanci uzsāku bez stresa – galvenais precīzi un ātri un tad jau redzēs, kā būs. Kļūdas nav, tikai zaļumā ieraugot punktu bedrē samulstu, jo biju paskatījusies leģendā, ka man vajadzīgs 42., bet tur 52. Pāris sekundes pastāvu skatīdamās leģendās un kartē, līdz saprotu, ka manējais tomēr vēl mazliet tālāk un viss ir labi.
Izskrienot uz ceļa pirms skatītāju punkta priekšā ieraugu Janu. Un tad arī atskan skatītāju kliedzieni. Nopriecājos, ka Jana ir redzamības attālumā, jo tā varu labāk kontrolēt situāciju. Galvā doma, ko izlasīju Mārtiņa komentārā – galvenais precīzi un gaidīt to brīdi, kad konkurents pieļauj kļūdu.
Pēc skatītāju punkta Jana skrien pa stigu, es arī gabalu paskrienu, bet tad nolemju iet iekšā mežā, jo tas ir pietiekami labi skrienams un no stigas nevarēs īsti saprast, kad iet iekšā, bet pa mežu viss skaidrs – gar purviņa stūri kalniņā punkts. Skrienot pāri purviņa astei uz kalniņa redzu Janu, bet pie punkta es nokļūšu ātrāk (tad gan es nezinu, ka viņai cits farsta punkts, kas nedaudz tālāk). Pie punkta klāt, aši atzīmēties un prom uz nākamo pa taisnāko ceļu. Aiz muguras elš, un es skrienu, cik var. Punktā atzīmējoties pagriežu galvu – elsējs ir džeks, un Jana nav redzama.
Uz priekšpēdējo izvēlos ne taisnāko (cauri purvam) un arī ne iespējams ātrāko (gabaliņš pa ceļu) variantu, bet gan to, kas man liekas drošākais, jo nav laika riskēt – pāri purva astei un tad gar nogāzi līdz punktam. Pa ceļam puiši spieto un laikam meklē manu punktu, bet man viss skaidrs – vēl drusku uz priekšu un tad jau punkts spīd.
Finiša pļava un Jana joprojām nav. Kalnā skrienot varu drusku pacīnīties ar Andi Janovu, bet tas tikai priekam, ne vairs dzīvības un nāves jautājums.
Es vēl stāvu rindā uz nolasīšanu, kad atskrien Jana. Tikai pēc tam saprotu, ka viņa jutās izbrīnīta mani ieraugot priekšā. Prasa – kurš tad man bija priekšpēdējais un kā es viņai tiku garām. Tad tikai atklājas, ka mums atšķīrās jau nākamais pēc skatītāja un Jana mani nemaz nepamanīja brīdī, kad es viņu redzēju. Viņa distances beigas veikusi ar domu, ka es vēl esmu aizmugurē un tādēļ finišā gaida nepatīkams pārsteigums. Jūtos revanšējusies par pagājušā gada Malienas Kausu ;)

Pilnai laimei derēja karte ar iezīmētu ceļu...
p.s. vai tad parasti nav tā ka pēdējam etapam, pēc skatītāja KP, vairs nav farsti?