Latviešu Jukolas stāsti. I daļa. Inese. Aiva. andronkuls.
Pievienots: 19 Jun 2013 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 5 ||
Aizvadītā Jukola atstājusi neizdzēšamas pēdas kluba slavas zālē un biedru apziņā, tāpēc sadarbībā ar atsaucīgajiem un talantīgajiem OK "Ziemeļkurzeme" skrējējiem un līdzjutējiem publicējam nelielas literārās izlases I daļu - piedzīvojumu stāstus no sērijas "kā man gāja Jukolā".
Šovakar sākam ar 2 dāmu un viena kunga prozas izlasi.
Tikmēr nepacietībā varam gaidīt nākamās sērijas, kas jau nodotas redakcijai.
"Mana pirmā dalība Venlā. Protams, tas bija izaicinājums un guvu pieredzi nākošajām reizēm. Noskrēju daudz maz ok, ar ne pārāk lielām kļūdām, bet līdz galam apmierināta ar savu sniegumu neesmu, fiziski bija pagrūti, bet šobrīd liekas, ka varēju taču arī vairāk pacīnīties. Pirms starta vajadzēja labāk un laicīgāk iepazīties ar starta/finiša zonu, tad varbūt izpaliktu kādi stresiņi. OK "Ziemeļkurzeme" ir vislabākie līdzjutēji un viss kopā pavadītais laiks bija lielisks!
Ā, un vēl - iemācījos atšķirt skaitļus "47" un "74" "
Aivas stāsts:
"OKZK Dara"-2.etaps. Otrā reize tur.
"Vispirms jau noteikti jāsaka, ka esmu neganti lepna par visiem mūsējo rezultātiem. Tas ko mēs kopā paveicām man pat vislabākajos sapņos nebūtu rādījies.
Pirmkārt, jau par mūsu skaitu! Līdz pēdējam neticēju, ka tiešām izdosies visas komandas nokomplektēt. Otrkārt, par mūsu varēšanu Somijas mežiem parādīt sīkstā kurzemnieka patieso būtību – noturēt līdz galam!
Par savu startu: Man parasti pirms orientēšanās mačiem nav nekādas mandrāžas (pretēji tam kas notiek pirms “gludajiem”), un tāda pavisam mierīga arī iegāju maiņas zonā. Kopā ar Ievu O. ar interesi sekojām, kas notiek mežā ar mūsu zibenīgajiem pirmajiem etapiem, vārdu sakot – viss bija pa rāmo. Kad Ilze sasniedza 7.9 km atzīmi, devos viņu gaidīt pie maiņas sienas, un redzot kāds cipars rādās viņai iepīkstinot pēdējo punktu SĀKĀS stress, bļāviens ne saukts, ne aicināts...atcerējos par savām iecienītajām sacensību nervu zālēm, kuras kā pa nelaimi palika mājās uz plaukta. Pie sevis nomurminu: karte ir rokās - jāmauc, dāmīt!
Nolaid taču to tvaiku!...Aiziet! Un kā pa laimi stresu noskrēju jau līdz K punktam. Viss tālākais jau kā skaists kino – karte lasījās perfekti, kājas nepievīla un punkti nāca viegli un precīzi. Līdz 6ajam punktam tā arī nebeidzu gaidīt – Kad tad sāksiet tā Somija? :) Paguvu gan vienu reizi uz 30 sek. sabakstīties un vienu reizi ne to ceļa variantu izvēlēties, bet tas viss uz kopējā fona kaut kā pazuda. Kluba biedru uzmundrinājumi finiša spurtā bija lieliski! Foto: Jānis Brauns
Secinājums - pat, ja šāda superveiksmes reize mēdz būt tikai vienreiz sezonā, tad man ir patiess prieks, ka tas notika tieši tajā laikā un tajā vietā!
Rezultāti ir fantastiski un nākošā gada starta koridoru vietas mums tiešām labi nolietas ar stipru jo stipru etiķi!
Vēlreiz - paldies visiem, visiem, visiem kluba biedriem un mājās palikušajiem līdzjutējiem par emocijām bagāto nedēļas nogali!"
"Pēdējam etapam ir tikai viens mīnuss – ilgā gaidīšana. Salīdzinot ar pirmo etapu, kur spēkā princips – „ātri, ātri un viss vakars (lasi - nakts) brīvs” , pēdējas etaps nozīmē nervu svilināšanu visas nakts garumā. Šogad jau ar nodomu cēlu telti iedomātās ass „nojumes telts – mana telts” maksimāli tālākajā punktā ar plānu, ka jānoskatās 1. etaps un Jukolas nakts jāguļ. Šajā plānā gan izrādījās vairākas vājās vietas - centrālais nometnes tusiņš nez kādēl pārvācās praktiski pie manas telts durvīm un Ojāram sanāca celties jau ap 3:00. Pēc tam jau gulēšanas vairs nebija – „kā bērnam jaunietim iet, kāpēc viņš tik ilgi, vai kas nav noticis, tad domas par to, ka mūsējie „nenormāli spridzina”, un es visu sačakarēšu u.t.t.”
Tas viss rezultējās pilnīgi negulētā naktī un ar pasmagu galvu gaidot stafetes nomaiņu. Tam visam plusā vēl nepārliecinātība, jo nav skaidrības kā uzvedīsies potīte, vai spēšu pieveikt solītos bezmaz 16km, vai tas, ka mežā pēdējā laikā esmu tik rets viesis kaut kā ietekmēs sniegumu, u.t.t. Vienvārdsakot, saņemot stafeti, biju diezgan nepārliecināts un tramīgs. Ak jā, plus vēl slavenais mans „1. kontrolpunkta lāsts”. Tādēļ, šogad sāku lēni, visu kontrolējot, izvēloties pats savus ceļus. Tas arī rezultējās nosacītā panākumā, vismaz nokļūstot līdz 1. KP. Te gan jāsaka, ka mana un kartes zīmētāja izpratne par 1.KP apvidu atšķīrās un tas rezultējās ar nelielu nepārliecinātibu etapa beigās. Visādi citādi moini – 1.KP rokā, lāsts noņemts.
2. etaps īss un vienkāršs, izvēlējos to atsēdēt 5 veču „vagoniņā”. Šī stratēģija, savukārt rezultējās ar to, ka 6 onkuliņi stāv uz aizauguša pauguriņa un stulbām sejām skatās viens uz otru. Raustu plecus - nu, atvainojiet, kungi, paši te mani atvedāt, tieciet ka nu galā ar paši. Lai vai kā, tālāk jau aizgāja raitāk un veiksmīgāk. Šeit gan jāiestarpina, ka diezgan ātri sapratu ka 7. stafetes etapā startē gluži cita kaluma veči kā man tik pierastajā 5. etapā – diezgan ātri piezagās sajūta, ka esmu paranormāli lēns. Ne velti saka, ka visas nelaimes rodas no salīdzināšanas.
Jau skrienot uz K punktu apskatīju visu karti un secināju, ka atslēga šim skrējienam noteikti būs garie etapi – K-1KP, 10-11, 15-16. Tā arī bija. Sākot pārvietoties etapu 10–11 ceļa variantus neatradu, jāiet taisni. Savukārt šāda stratēģija rezultējās tajā, ka likās nedaudz dīvaini, ka lai arī „vagonu” praktiski līdz šim nebija, šinī brīdī esmu pilnīgi viens, + vēl laužos cauri kaut kādam zaļajam kura kartē nav un arī ceļš kuru šķērsoju, pienāca šausmīgi ātri. Šo rēbusu atrisināju tik ātri, ka pat Holmsu Šerloks droši vien pat nepaspētu piepīpēt – pārķerts etaps. Par laimi paralēlais un domās biju pārvietojies no 16KP uz 15KP.
Šī kļūda rezultējās ne īpaši veiksmīgā ceļa izvēlē un gan jau kādā čupiņā zaudētu vietu. Šajā etapā ar galvā ienāca doma, ka būtu ļoti jauki, ja arī orientēšanās distancē varētu izvietot asfalta skrējienos tik pierastās kilometru atzīmes. (Lasīt – sāku nogurt)
Nākamais pieminēšanas vērtais etaps droši vien bija 14-15, kad atkal izvēlējos reiz jau „panākumus nesošo stratēģiju - atsēdēt” . Arī šoreiz šī stratēģija vainagojās ar līdzīgu iznākumu kā lasāms iepriekš. Tādēļ šeit, lasītāji, kam pie rokas ir atkorķēta alus vai vīna pudele, var droši iedzert tostu par „lietu nemainīgo dabu”.
Šajā vietā arī galvā ienāca citāts no krievu kino klasikas :
- В чем дело, гражданин
- Смотрю
- Что, в зоопарке, что ли? Вон телевизоркарта, смотрите.
Tālāk viss norisinājās diezgan garlaicīgi līdz brīdim, kad pēc 18 KP visi onkuliņi atkal pašķīda kur kurais, aizskrienot pilnīgi neloģiskos virzienos, izraisot manī mērenu paniku. Kā tagad redzams, šajā apvidū bija farstu pārbagātība. Nekas cits neatlika kā vien pieķerties atkal panākumus nesošajai 1KP stratēģijai, kas šoreiz rezultējās tīri ciešamā nokļūšanā līdz finišam. Pa ceļam vēl papriecājos par 20Kp apvidu – pilnīga pēkšņā nerealitāte - mikrosprints.
Un vēlreiz atgriezos pie krievu kino klasikas pa ceļam uz 23 KP, jau apdomājot par to, kā tad īsti filma saucās – „Sargies auto” vai „Sargies vilciena” (pārdomas radās tādēļ, ka patrāpījos ceļā masu starta ātrvilcienam, kas šķērsoja manu ceļu.) Tālāk gan viss garlaicīgi, cenšoties sagrabināt kaut kādas spēka atliekas savā kuslajā ķermenī, lai tiktu līdz finišam. Atzīmējoties pēdējā KP kārtējo reizi nodomāju ka gan jau atkal nav neviens atvilcies, lai uzmundrinātu mani finišā, kad atskanēja kādas meitenes glābēj balss kliedzot kaut ko par „Ziemeļkurezem var” vai kaut ko tādā garā. (Paldies Aivai!) Ar to arī pietika lai atcerētos, ka pēc būtības jau esmu sprinteris, un tas nekas ka tur priekšā ir viens ar pašu Kalevan Rasti kreklu. Labi, labi, no KR 4. komandas, bet tomēr.
Pēc tam sapratu, ka 7. etapam ir viens nenoliedzami liels + - nav jāskrien tālāk un jānodod nākamajam etapam karte. Nu apmēram tā tad uz pozitīvas nots šis skrējiens beidzās.
Kopsavilkums:
Patika distance, kas piespieda visu laiku koncentrēties un ka spēju finišēt tādā pat pzīcijā kā saņemot stafeti.
Nepatika tas, ka dažviet rīkojos pēc principa „kādēļganmantevinepalaistsevgarām” , t.i. brīžam pietrūka cīņasspara." 7. etapa karte
Cienījamajai redakcijai ir īsa atmiņa, rakstā minētais nebūt nav mans iespaidīgākais 1. Kp veikums. Linkā īstais. ;)
cienījamā redakcija @ 20 Jun 2013, 09:40 teica:
Pareizi! Tautai jāzina savi varoņi.
mk @ 20 Jun 2013, 10:29 teica:
+33:44 :D labs! man ir viens briesmīgs pirmais etaps, viens briesmīgs otrais etaps un divas lauztas ribas uz trešo punktu. tomēr +33... to varētu mēģināt nākošgad! :D
IlzeM @ 20 Jun 2013, 11:57 teica:
Ā, un jā - paldies Aivai, kura, nododot stafeti Alvitai, uz manu jautājumu "kā bija?", atbildēja "ritīgi viegla distance, ritīgi viegla distance!!!". Tās šoreiz bija manas pretstresa zāles gaidot Ievu, jo sapratu, ka ir vienkārši jāmēģina bliezt.
Aiva @ 20 Jun 2013, 12:28 teica:
Īstena kurzemniece: "Ritīg` viegla" Prieks, ka tas iedvesmoja mežā doties bez trīcošām kājām:) Kaut arī gribējās izbaudīt to Somiju līdz galam (nu vismaz ar slapjām kājām iznākt no meža), saprotu, ka pie grūtākas distances būtu arī neapmierinošāki rezultāti. Un Mārtiņ, paldies par korvalolu, man patika